Sākuma sākums

Reizēm notiek tā, ka saproti, ka tas nav tev. Reizēm vienkārši apjēdz, ka ir lietas, kas tev nepatīk. Tu negribi tāds būt. Parasti kaut kas tāds notiek pavisam negaidīti un pēkšņi. Vasara ir galā, pateicoties šiem 3 mēnešiem, esmu sapratis, kāds es negribu būt, bet pats galvenais, ko es gribu saņemt no šīs dzīves un cilvēkiem, kas ir apkārt. Priecājos, ka, lai nonāktu līdz šai apziņai, man nevajadzēja pārāk dziļi iegrimt tajā, kas man, kā atklājies, nepatīk. Tas vienkārši nav domāts man.

Tagad, lai spētu tikt galā, sakārtot visu un apdomāt turpmāko, vajag paņemt pauzi. Pilnīgu pauzi. Zinu, ka būs nepierasti, bet jūtu, kas tas ir vajadzīgs.

Dzīvojam vienreiz.

LNK '11

Neatceros, kad kāds pasākums būtu atstājis uz mani tik lielu iespaidu kā Latvijas Nacionālā Konference '11. Pirms došanās uz Cesvaini bija tāda izteikta skepse pret visu šo pasākumu, bet galu galā tas bija viens no labākajiem, ja ne labākais šīs vasaras notikums. Nevaru nepieminēt, ka AFCO bija labākā komiteja, lai arī ko teiktu ENVI, TRAN vai SEDE u.c., pietam katrs no mums tiešām domā, ka mūsējie bija labākie. Kas būtībā tā arī ir, jo katram būs ko atcerēties un par ko smieties.

Atgriežoties pie AFCO. Neskatoties, ka mums bija visgrūtākais topiks visā konferencē (to atzina pat ENVI chair's un prezidents - Irishman), mēs paguvām izdarīt visu maksimālā līmenī, perfekti aizstāvēt mūsu rezolūciju, kā rezultātā 5 no mums kaut kur dosies šī vai nākamā gada laikā.

Paldies jums, AFCO!

Zu schwer für mich

Ir pienācis pēdējais vasaras mēnesis. Augusts, kas mēdz tik daudz ko mainīt, kas mainīja praktiski visu pagāšgad, tas to var izdarīt arī šoreiz.

Viss ir kārtībā, viss ir labi. Protams, kaut kas neapmierina, protams, ka kaut kā pietrūkst, bet to tuvakājā laikā mainīt nevar.

Iespējā, ka kaut kas mainīsies, tomēr slēpjas arī risks uzkāpt uz vecajiem grābekļiem. Bet nu cerams...

Tagad iestājies tāds laiks, kad ir ideju trūkums - kā attīstīties, ko darīt tālāk. Cerams ar laiku tas mainīsies.

Atgriežoties pie augusta tēmas - augustam ir kaut kāda jocīga loma manā dzīvē, tajā nenotiek nekas traģisks vai brīnišķīgs, tas ieliek pamatus nākotnei, kas savukārt dod šo traģisko vai brīnišķīgo. Un tā gadu no gada.

Prieks par tiem, kas man blakus. Paldies tiem cilvēkiem. ))))

Iznāca saraustīti un nesakarīgi, entschuldigung!

P.S. Dažkārt tā ir vienīgā iespēja.

Trulums

Pēdējā laikā visi raksta savos blogos tādu dziļo filozofisko domu, iespējams, kāds domā, ka tieši viņa doma jeb atziņa ir tā unikālā, nepārspētā. Tāds esmu arī es, bet... Mēs tomēr vairumā kā cilvēki gribam kaut ko līdzīgu. Būt saprastiem, uzticēties kādam ar 100% pārliecību, ka nenodos, pavadīt laiku ar draugiem un citas advancētās lietas, ko sauc par morālām vērtībām. Kārtējā ne īpaši dziļā filozofiskā atziņa.

Rakstot blogu vispār pastāv tikai pāris varianti par ko rakstīt: 1) savu dienu gājums, notikumu apraksts, sastapto cilvēku apraksts 'n stuff, bet pēdējā laikā šo funkciju pārņem twitter's, kurā mēs aprakstām pašu svarīgāko, nozīmīgāko, kā rezultātā jēga to pašu rakstīt blogā zūd, jo vairumā visus interesē pati būtība, nevis skaistie epiteti, metaforas un parabolas (math&literature friends forever and ever); 2) savu "dziļo" un dziļo filozofisko domu apraksts par pasaules būtību, draudzību, mīlestību, cilvēku attiecībām un citām svarīgām un ne tik lietām. Parasti šajos ierakstos slēpjas nepabeigtie teikumi, kas ir mājieni vajadzīgajiem cilvēkiem, bet, protams, bez vārdu piesaukšanas, jo atklāti mēs varam būt tikai īpašos gadījumos, daži vispār nekad; 3) rakstīt par to, ko saproti, pārzini, pietiekami orientējies. Bet tādā gadījumā pastāv risks, ka padarīsi sevi par apsmieklu, jo, piemēram, es varu iedomāties, ka kaut ko jēdzu no basketbola, jo skatos LV izlases spēles, varu sākt par to blogot, novērtēt katra sniegumu, Bagatska trenēšanas prasmi utt., bet ir viena liela problēma - es neko nejēdzu no basketbola. Stulbākais ir tas, ka daudzi nesaprot, ka kaut ko nejēdz, viņi uzskata, ja zina kas tas ir, tad viņi to arī saprot. Tikai tā nav!

Kārtējo reizi ienākusi prātā doma pāriet uz wordpress, blogger's kaut kā tomēr nesaista, neskatoties uz to, ka mani post'i nav sevišķi bieža parādība, bet tomēr. Iespējams, bezztēma paliks, lai varētu rakstīt šādus nestrukturētus, bezjēdzīgus, galu galā trulus ierakstus, kas atspoguļo tikai manu dažu domu virpuli, kas ir pārāk haotisks, lai to strukturētu.

Paldies par uzmanību! (ja kāds šo kādreiz izlasīs)