Mēs dzīvojam no 5dienas līdz 5dienai..

5 dienas, kuras sastāda darba nedēļu, paiet ļoti ātri, pārāk ātri. Tu pamosties pirmdienā, bet jau pēc brīža aizmiedz piektdienā vai sestdienā, kā kuru reizi gadās. Tikai divas brīvdienas, kuru laikā jāizplāno nedēļa, jāsagatavojas tai, jāizdara tik daudz, tik sasodīti daudz, pluss, vēl jāpaspēj atpūsties. Tas nav normāli. Tu vienkārši skrien, skrien un turpini skriet. Cilvēki, notikumi, emocijas paiet garām, Tu tos pat īsti nepamani, jo Tev nav laika tiem.

Par laimi man ir vismaz viena stunda laika katru dienu, kad ir iespējams pilnīgi aizmirsties un nedaudz padomāt. Ieturēt kaut nelielu pauzi, lai apdomātos, apskatītos, kur esmu un kas notiek, lai veiksmīgi skrietu tālāk.

Šajā skriešanā es daudz ko nevaru paspēt - izdarīt to, ko gribētu, pateikt to, ko gribētu. Nepazaudēt sevi šajā skriešanā, neattapties vienam utt. Pagaidām vienkārši nepatīk, pagaidām.. Nav vēl pienācis tas laiks lielajām reformām, kas parasti izgāžas, bet galvenais jau ir tā apņēmība.

P.S. "Vai Tev kādreiz ir bijis tā, ka ļoti, ļoti gribi kaut ko pateikt, bet nevari saņemties? - Varbūt, ja mēs visu teiktu uzreiz, dzīve nebūtu tik interesanta..."