Pirms Jāņiem 2

"Vienkārši vājprāts.. Sēžu un gaidu, kad pienāks brīdis, kurš noslēgs manu sēdēšanu mājās. Pats stulbākais ir tas, ka likums "Gaidīšana ir patīkamāka par pašu notikumu." kārtējo reizi apstriprināsies, un tas ir kā vienmēr briesmīgi.
Par iPhone OS4 neko nerakstīšu, to jau ir izdarījis Toms (ieraksts pieejams šeit). Personīgi nemaz netaisos instalēt sev to OS4, jo tas ir kā likt Windows 7 uz Pentium 4, it kā datoram nav ne vainas, bet nez kāpēc nevelk.
Vispār, pārlasot ierakstus, katru reizi šausminos par to bezjēdzību. Tāda bezjedzīga ūdens liešana."

Ir vesels gads pagājis kopš šī ieraksta. Kad lasi ko tādu saproti, cik ļoti viss mainās, bet, protams, ka ne līdz galam. Galvenais jau paliek. Tikai jāsaprot, kas ir galvenais un kas ne. Maksimāli pārprotami un citādi saprotami, bet citādāk pateikt nemaz nav iespējams.

Šodien no rīta pamodos no tā, ka kaut kādi nelīdzsvaroti, maigi izsakoties, cilvēki uz ielas dziedāja Jāņu dziesmas. Nav tā kā par agru?!

Pēdējā laikā notiek tādas dīvainas lietas. (Piedodiet, bet nu netaisos aizvietot vārdu "lietas" ar kādu citu, kā to gribētu Z.K.) Vienā brīdī nesaproti, kas notiek, jo viss apgriežas kājām gaisā.

Cilvēki, vietas, sarunas - tas veido ikdienu, bet kvantitāte nav kvalitāte.

Pēdējo dienu izaicinājums - atrast vietu, kur svinēt Jāņus. Challenge accepted!

P.S. Tiešām viena liela bezztēma.

Aiziet!

Dzīve raisās, acis šaudās. Kārtējo reizi pierādās fakts, ka, zaudējot kaut ko vienu, iegūsti kaut ko pavisam citu. Tieši šodien atgriezās tā sajūta, kas nebija pāris gadus (tiešām). Apņēmība, kas rosina sasniegt mērķi. IR mērķis!

Protams, nav viegli, joprojām vecais liek par sevi manīt, rosinot daudzas domas galvā, bet nu tur neko nevar darīt, jūtos varbūt nedaudz vainīgs, varbūt nedaudz melis, bet nu...

Dažreiz ir vērts padomāt par to, kas saista un patīk tagad un uz vietas, nevis nemitīgi dzīvot nākotnē. "Kļūda, kļūda, neskrien laikam pa priekšu.." ideāli atspoguļo to, kā biju dzīvojis. Nedaudz miera, tas kādreiz baigi noder.

Vispār interesanti

Izskatās, ka tas posms, kas bija manā dzīvē pēdējos mēnešos ir beidzies (es vismaz ļoti ceru). Visas sāpes agri vai vēlu pāriet, bet tomēr pāriet. Var jau sevi nemitīgi mocīt, censties mainīt to, ko mainīt nav iespējams. Patiesībā ir jāsaka paldies 2 cilvēkiem, kas šajā laikā mani atbalstīja visvairāk un arī zināja par mani visvairāk. Es gribētu pateikt lielu, lielu paldies Alisei un Beātei, bez šīm superīgajām meitenēm būtu aizgājis postā, pilnīgi nopietni būtu. Paldies Jums, meitenes, liels!

Vispār šis ieraksts top iespaidu rezultātā, iespaidi, kas palika pēc viena bloga izlasīšanas (parasti neesmu ietekmējams, bet šim cilvēkam sanāk). Viss ir so fuckin' relatīvs, mainīgs un nepastāvīgs, ka paliek dažreiz bail, bet tāda ir dzīve, kas ir viena. Būtībā vienkārši jāsaprot, ka katra diena jādzīvo kā dzīve viena...

Kā nesen vienojos ar vienu īpašu cilvēku manā dzīvē: "Viss būs super, viss būs ideāli, būs!"

14.02.

Temats nebūs tas, par kuru liecina virsraksts.

Pamazām sāk šķist, ka virzos nebūtībā, jo nav mērķa, neesmu laikam no dzīvotājiem šodienai. Kādam tas var patikt vai nepatikt, bet tāds es esmu.

Neesmu pieaudzis, patiesībā esmu mazs bērns, kas tikai cenšas izskatīties pieaugušāks, gudri runājot par dažām lietām. Būtībā tas ir gaužām nožēlojami. Deguns debesīs, lai varētu mākoņus bīdīt. Šķiet, ka tas ir mans gadījums.

"Ko, ko, neko! Aiziet tālāk medībās."

Vārdi, kas zināmā mērā raksturo manu tagadējo dzīvi. Vispār šausmīgi. Man ir tik milzīgs slinkums, ko rakstīt, katru reizi domāju par to, kad piesēžos pie bloga. Es neesmu blogeris šī vārda galvenajā nozīmē. Ja būtu iespēja, es vairāk runātu nekā rakstītu. Tie, kas mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka labāk runāju nekā rakstu. Tā tas ir.

Dzīve ir viena sūdiem bagāta lieta (entschuldigung, Frau Komarova). Tā ir kā ceļš uz mājām, kuru ziemā klāj sniegs un šķiet, ka viss ir labi, bet pavasaris atnāk un atsedz visus sūdus, kas slēpās zem sniega kārtas.

Es pat īsti nezinu, ko te rakstīt (zināt jau, ka bloga nosaukums ir bezztēma), tātad man ir kārtējais ieraksts, kurš atbilst nosaukumam. Uzrakstīt pāris bezjedzīgas pēc būtības rindiņas pat bez pārliecības, ka kāds to kādreiz izlasīs. Būtībā, rakstot šo, runāju pats ar sevi.

Slimi, slimi, slimi...

31.12.

Neesmu nekāds aktīvais blogotājs, kā jau sapratāt (protams, ja šeit kāds vispār ieskatās :D ), bet nu neuzrakstīt kaut ko gada pēdējā dienā es nevarēju.

Kopumā gads ir bijis labs, veiksmīgs, raibs, kopumā patīkams, bet ir pāris "bet" jeb gada pēdējie mēneši, kas sabojāja visu labo iespaidu par 2010. Skumji, bet tā nu tas ir. Atliek cerēt, ka 2011. atnesīs kaut ko vēl labāku, aizraujošāku un būs ar normālu vai pat labu nogali.

Laimīgu Jauno Gadu!

3 nedēļas līdz Ziemassvētkiem

3 nedēļas ir palikušas līdz Ziemassvētkiem.

Skarbi, bet depresīvais stāvoklis turpina valdīt nu jau kopš 25.10., otrajos Ziemassvētkos būs tieši 2 mēneši. Saku, ka būs, jo pašlaik tiešām izskatās, ka nekādi uzlabojumi nav gaidāmi. Garastāvokļu maiņa ir vienkārši šaušalīga. Tie, kas redzēja manu uzvedību vakar, 3.12., sapratīs, par ko es runāju. 

Viens no pēdējā laika spožākajiem izteicieniem: "Mūsu klasē ir divas daļas un Roberts." Izraisīja tādu smieklu vētru toreiz, ka pat Hesburger darbinieki to pamanīja, kas būtībā ir rūdīti cilvēki un, šķiet, ir pieraduši pie visa. 

Līdzās Ziemassvētkiem tuvojas arī Jaunais gads (vienmēr apmulstu gads jāraksta ar lielo vai mazo "g"? ) Tātad jādomā, kur svinēt. Laiks paskries vēja spārniem, negribas pamosties 31.12. un saprast, ka svinēt nāksies mājās ar sen zināmiem cilvēkiem - vecākiem. 

"Laiks visu rādīs." Bet vai tā tiešām būs?