Trulums

Pēdējā laikā visi raksta savos blogos tādu dziļo filozofisko domu, iespējams, kāds domā, ka tieši viņa doma jeb atziņa ir tā unikālā, nepārspētā. Tāds esmu arī es, bet... Mēs tomēr vairumā kā cilvēki gribam kaut ko līdzīgu. Būt saprastiem, uzticēties kādam ar 100% pārliecību, ka nenodos, pavadīt laiku ar draugiem un citas advancētās lietas, ko sauc par morālām vērtībām. Kārtējā ne īpaši dziļā filozofiskā atziņa.

Rakstot blogu vispār pastāv tikai pāris varianti par ko rakstīt: 1) savu dienu gājums, notikumu apraksts, sastapto cilvēku apraksts 'n stuff, bet pēdējā laikā šo funkciju pārņem twitter's, kurā mēs aprakstām pašu svarīgāko, nozīmīgāko, kā rezultātā jēga to pašu rakstīt blogā zūd, jo vairumā visus interesē pati būtība, nevis skaistie epiteti, metaforas un parabolas (math&literature friends forever and ever); 2) savu "dziļo" un dziļo filozofisko domu apraksts par pasaules būtību, draudzību, mīlestību, cilvēku attiecībām un citām svarīgām un ne tik lietām. Parasti šajos ierakstos slēpjas nepabeigtie teikumi, kas ir mājieni vajadzīgajiem cilvēkiem, bet, protams, bez vārdu piesaukšanas, jo atklāti mēs varam būt tikai īpašos gadījumos, daži vispār nekad; 3) rakstīt par to, ko saproti, pārzini, pietiekami orientējies. Bet tādā gadījumā pastāv risks, ka padarīsi sevi par apsmieklu, jo, piemēram, es varu iedomāties, ka kaut ko jēdzu no basketbola, jo skatos LV izlases spēles, varu sākt par to blogot, novērtēt katra sniegumu, Bagatska trenēšanas prasmi utt., bet ir viena liela problēma - es neko nejēdzu no basketbola. Stulbākais ir tas, ka daudzi nesaprot, ka kaut ko nejēdz, viņi uzskata, ja zina kas tas ir, tad viņi to arī saprot. Tikai tā nav!

Kārtējo reizi ienākusi prātā doma pāriet uz wordpress, blogger's kaut kā tomēr nesaista, neskatoties uz to, ka mani post'i nav sevišķi bieža parādība, bet tomēr. Iespējams, bezztēma paliks, lai varētu rakstīt šādus nestrukturētus, bezjēdzīgus, galu galā trulus ierakstus, kas atspoguļo tikai manu dažu domu virpuli, kas ir pārāk haotisks, lai to strukturētu.

Paldies par uzmanību! (ja kāds šo kādreiz izlasīs)

Sāpes nav arguments

Atradu savu "sāpes nav arguments" aproci, kura bija praktiski katram, kas bija aizbraucis uz Positivus '11. Ir gana lietderīgi dažreiz paliet ūdeni, lai saprastu, kas tieši notiek.

Pēdējās 5 dienas pagāja man maksimāli citādos apstākļos - 150 km attālumā no Rīgas, kas parasti ir 20 minūšu braucienā, bet tagad šķita nesasniedzama.

Šajās pāris dienās bija daudz kā tāda, kas lika pasmaidīt, smieties līdz asarām, bet, protams, bija arī kas tāds, kas raisīja visai smagas domas, kas pēdējo laiku tika ignorētas. Pēdējās trijās dienās tika pārdomāts viss iespējamais un neiespējamais, tagad šķiet, ka izdarītie secinājumi ir pareizi, atliek cerēt, ka tā tas arī paliks.

Viens no secinājumiem, kas radās manā prātā bija tas, ka ir nepieciešams paņemt pauzi. Nezināmu iemeslu dēļ sāk šķist, ka kļūstu pārāk uzbāzīgs, pārāk kaitinošs utt. Tā teikt, kas par daudz, tas par skādi. Visstulbākais šajā situācijā ir tas, ka man jau viss patīk, bet tas būtībā neko nenozīmē.

Dzīvojot kaut kur tik tālu, tālu no Rīgas, saproti un redzi lietas, parādības un situācijas pavisam citā gaismā, tās tiek novērtētas objektīvi, bez liekas emocionalitātes un sasaistes ar konkrētajiem cilvēkiem. Tās vienkārši tiek novērtētas no malas.

Atgriežoties pie nepieciešamās pauzes, ir palicis tieši viens vasaras mēnesis, kas būs gana pilns ar notikumiem un liks pamatu visam nākamajam gadam, negribētos kļūdīties savās izvēlēs.

Protams, ka pietrūks un pietrūkst jau tagad, bet nu jāsaka, ka sāpes tomēr nav arguments.

Jauku dienu!

Pirms Jāņiem 2

"Vienkārši vājprāts.. Sēžu un gaidu, kad pienāks brīdis, kurš noslēgs manu sēdēšanu mājās. Pats stulbākais ir tas, ka likums "Gaidīšana ir patīkamāka par pašu notikumu." kārtējo reizi apstriprināsies, un tas ir kā vienmēr briesmīgi.
Par iPhone OS4 neko nerakstīšu, to jau ir izdarījis Toms (ieraksts pieejams šeit). Personīgi nemaz netaisos instalēt sev to OS4, jo tas ir kā likt Windows 7 uz Pentium 4, it kā datoram nav ne vainas, bet nez kāpēc nevelk.
Vispār, pārlasot ierakstus, katru reizi šausminos par to bezjēdzību. Tāda bezjedzīga ūdens liešana."

Ir vesels gads pagājis kopš šī ieraksta. Kad lasi ko tādu saproti, cik ļoti viss mainās, bet, protams, ka ne līdz galam. Galvenais jau paliek. Tikai jāsaprot, kas ir galvenais un kas ne. Maksimāli pārprotami un citādi saprotami, bet citādāk pateikt nemaz nav iespējams.

Šodien no rīta pamodos no tā, ka kaut kādi nelīdzsvaroti, maigi izsakoties, cilvēki uz ielas dziedāja Jāņu dziesmas. Nav tā kā par agru?!

Pēdējā laikā notiek tādas dīvainas lietas. (Piedodiet, bet nu netaisos aizvietot vārdu "lietas" ar kādu citu, kā to gribētu Z.K.) Vienā brīdī nesaproti, kas notiek, jo viss apgriežas kājām gaisā.

Cilvēki, vietas, sarunas - tas veido ikdienu, bet kvantitāte nav kvalitāte.

Pēdējo dienu izaicinājums - atrast vietu, kur svinēt Jāņus. Challenge accepted!

P.S. Tiešām viena liela bezztēma.

Aiziet!

Dzīve raisās, acis šaudās. Kārtējo reizi pierādās fakts, ka, zaudējot kaut ko vienu, iegūsti kaut ko pavisam citu. Tieši šodien atgriezās tā sajūta, kas nebija pāris gadus (tiešām). Apņēmība, kas rosina sasniegt mērķi. IR mērķis!

Protams, nav viegli, joprojām vecais liek par sevi manīt, rosinot daudzas domas galvā, bet nu tur neko nevar darīt, jūtos varbūt nedaudz vainīgs, varbūt nedaudz melis, bet nu...

Dažreiz ir vērts padomāt par to, kas saista un patīk tagad un uz vietas, nevis nemitīgi dzīvot nākotnē. "Kļūda, kļūda, neskrien laikam pa priekšu.." ideāli atspoguļo to, kā biju dzīvojis. Nedaudz miera, tas kādreiz baigi noder.

Vispār interesanti

Izskatās, ka tas posms, kas bija manā dzīvē pēdējos mēnešos ir beidzies (es vismaz ļoti ceru). Visas sāpes agri vai vēlu pāriet, bet tomēr pāriet. Var jau sevi nemitīgi mocīt, censties mainīt to, ko mainīt nav iespējams. Patiesībā ir jāsaka paldies 2 cilvēkiem, kas šajā laikā mani atbalstīja visvairāk un arī zināja par mani visvairāk. Es gribētu pateikt lielu, lielu paldies Alisei un Beātei, bez šīm superīgajām meitenēm būtu aizgājis postā, pilnīgi nopietni būtu. Paldies Jums, meitenes, liels!

Vispār šis ieraksts top iespaidu rezultātā, iespaidi, kas palika pēc viena bloga izlasīšanas (parasti neesmu ietekmējams, bet šim cilvēkam sanāk). Viss ir so fuckin' relatīvs, mainīgs un nepastāvīgs, ka paliek dažreiz bail, bet tāda ir dzīve, kas ir viena. Būtībā vienkārši jāsaprot, ka katra diena jādzīvo kā dzīve viena...

Kā nesen vienojos ar vienu īpašu cilvēku manā dzīvē: "Viss būs super, viss būs ideāli, būs!"

14.02.

Temats nebūs tas, par kuru liecina virsraksts.

Pamazām sāk šķist, ka virzos nebūtībā, jo nav mērķa, neesmu laikam no dzīvotājiem šodienai. Kādam tas var patikt vai nepatikt, bet tāds es esmu.

Neesmu pieaudzis, patiesībā esmu mazs bērns, kas tikai cenšas izskatīties pieaugušāks, gudri runājot par dažām lietām. Būtībā tas ir gaužām nožēlojami. Deguns debesīs, lai varētu mākoņus bīdīt. Šķiet, ka tas ir mans gadījums.

"Ko, ko, neko! Aiziet tālāk medībās."

Vārdi, kas zināmā mērā raksturo manu tagadējo dzīvi. Vispār šausmīgi. Man ir tik milzīgs slinkums, ko rakstīt, katru reizi domāju par to, kad piesēžos pie bloga. Es neesmu blogeris šī vārda galvenajā nozīmē. Ja būtu iespēja, es vairāk runātu nekā rakstītu. Tie, kas mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka labāk runāju nekā rakstu. Tā tas ir.

Dzīve ir viena sūdiem bagāta lieta (entschuldigung, Frau Komarova). Tā ir kā ceļš uz mājām, kuru ziemā klāj sniegs un šķiet, ka viss ir labi, bet pavasaris atnāk un atsedz visus sūdus, kas slēpās zem sniega kārtas.

Es pat īsti nezinu, ko te rakstīt (zināt jau, ka bloga nosaukums ir bezztēma), tātad man ir kārtējais ieraksts, kurš atbilst nosaukumam. Uzrakstīt pāris bezjedzīgas pēc būtības rindiņas pat bez pārliecības, ka kāds to kādreiz izlasīs. Būtībā, rakstot šo, runāju pats ar sevi.

Slimi, slimi, slimi...