Vispār interesanti

Izskatās, ka tas posms, kas bija manā dzīvē pēdējos mēnešos ir beidzies (es vismaz ļoti ceru). Visas sāpes agri vai vēlu pāriet, bet tomēr pāriet. Var jau sevi nemitīgi mocīt, censties mainīt to, ko mainīt nav iespējams. Patiesībā ir jāsaka paldies 2 cilvēkiem, kas šajā laikā mani atbalstīja visvairāk un arī zināja par mani visvairāk. Es gribētu pateikt lielu, lielu paldies Alisei un Beātei, bez šīm superīgajām meitenēm būtu aizgājis postā, pilnīgi nopietni būtu. Paldies Jums, meitenes, liels!

Vispār šis ieraksts top iespaidu rezultātā, iespaidi, kas palika pēc viena bloga izlasīšanas (parasti neesmu ietekmējams, bet šim cilvēkam sanāk). Viss ir so fuckin' relatīvs, mainīgs un nepastāvīgs, ka paliek dažreiz bail, bet tāda ir dzīve, kas ir viena. Būtībā vienkārši jāsaprot, ka katra diena jādzīvo kā dzīve viena...

Kā nesen vienojos ar vienu īpašu cilvēku manā dzīvē: "Viss būs super, viss būs ideāli, būs!"

14.02.

Temats nebūs tas, par kuru liecina virsraksts.

Pamazām sāk šķist, ka virzos nebūtībā, jo nav mērķa, neesmu laikam no dzīvotājiem šodienai. Kādam tas var patikt vai nepatikt, bet tāds es esmu.

Neesmu pieaudzis, patiesībā esmu mazs bērns, kas tikai cenšas izskatīties pieaugušāks, gudri runājot par dažām lietām. Būtībā tas ir gaužām nožēlojami. Deguns debesīs, lai varētu mākoņus bīdīt. Šķiet, ka tas ir mans gadījums.

"Ko, ko, neko! Aiziet tālāk medībās."

Vārdi, kas zināmā mērā raksturo manu tagadējo dzīvi. Vispār šausmīgi. Man ir tik milzīgs slinkums, ko rakstīt, katru reizi domāju par to, kad piesēžos pie bloga. Es neesmu blogeris šī vārda galvenajā nozīmē. Ja būtu iespēja, es vairāk runātu nekā rakstītu. Tie, kas mani kaut nedaudz pazīst, zina, ka labāk runāju nekā rakstu. Tā tas ir.

Dzīve ir viena sūdiem bagāta lieta (entschuldigung, Frau Komarova). Tā ir kā ceļš uz mājām, kuru ziemā klāj sniegs un šķiet, ka viss ir labi, bet pavasaris atnāk un atsedz visus sūdus, kas slēpās zem sniega kārtas.

Es pat īsti nezinu, ko te rakstīt (zināt jau, ka bloga nosaukums ir bezztēma), tātad man ir kārtējais ieraksts, kurš atbilst nosaukumam. Uzrakstīt pāris bezjedzīgas pēc būtības rindiņas pat bez pārliecības, ka kāds to kādreiz izlasīs. Būtībā, rakstot šo, runāju pats ar sevi.

Slimi, slimi, slimi...

31.12.

Neesmu nekāds aktīvais blogotājs, kā jau sapratāt (protams, ja šeit kāds vispār ieskatās :D ), bet nu neuzrakstīt kaut ko gada pēdējā dienā es nevarēju.

Kopumā gads ir bijis labs, veiksmīgs, raibs, kopumā patīkams, bet ir pāris "bet" jeb gada pēdējie mēneši, kas sabojāja visu labo iespaidu par 2010. Skumji, bet tā nu tas ir. Atliek cerēt, ka 2011. atnesīs kaut ko vēl labāku, aizraujošāku un būs ar normālu vai pat labu nogali.

Laimīgu Jauno Gadu!

3 nedēļas līdz Ziemassvētkiem

3 nedēļas ir palikušas līdz Ziemassvētkiem.

Skarbi, bet depresīvais stāvoklis turpina valdīt nu jau kopš 25.10., otrajos Ziemassvētkos būs tieši 2 mēneši. Saku, ka būs, jo pašlaik tiešām izskatās, ka nekādi uzlabojumi nav gaidāmi. Garastāvokļu maiņa ir vienkārši šaušalīga. Tie, kas redzēja manu uzvedību vakar, 3.12., sapratīs, par ko es runāju. 

Viens no pēdējā laika spožākajiem izteicieniem: "Mūsu klasē ir divas daļas un Roberts." Izraisīja tādu smieklu vētru toreiz, ka pat Hesburger darbinieki to pamanīja, kas būtībā ir rūdīti cilvēki un, šķiet, ir pieraduši pie visa. 

Līdzās Ziemassvētkiem tuvojas arī Jaunais gads (vienmēr apmulstu gads jāraksta ar lielo vai mazo "g"? ) Tātad jādomā, kur svinēt. Laiks paskries vēja spārniem, negribas pamosties 31.12. un saprast, ka svinēt nāksies mājās ar sen zināmiem cilvēkiem - vecākiem. 

"Laiks visu rādīs." Bet vai tā tiešām būs?

I'm Miami beach....D.G.

Vispār pirmais sniegs parasti visiem nes prieku, izņemot komunālos dienestus, bet nu viņiem nestu prieku laikam visas cilvēces izmiršana un rēķinu apmaksas turpināšanās, bet nu tas tā...

Punkts viens. Kaut kā pirms pāris dienām prātā ienāca viena doma - kāpēc cilvēki raksta blogus? Vairums lasītāju iesācēja blogā ir tuvākie paziņas, draugi, klasesbiedri, labākajā gadījumā kāds skolasbiedrs. Šie cilvēki gana daudz zina par jums, nu okay, ne visi, bet daži noteikti zina par jums to, ko jūs aprakstāt blogā. Nav runa par personālijām, bet lūgums tie, kas raksta savu dzīves atspoguļojumu savā blogā, pasakiet, kāpēc jūs to darāt? Nopietni interesē. 

Punkts divi. Everybody lies. /House/ Agrāk uztvēru šo frāzi tikai seriāla kontekstā, bet jāatzīst, ka sāk šķist, ka tā tiešām ir, jo cilvēki, kas tika uzskatīti par uzticamiem melo. Nevis vienkārši, sīki meli par niekiem, bet gan meli par būtiskām lietām. Pietam no šiem meliem viņi neko negūst, meli bez mantkārīgas intereses.

Punkts trīs. Kaut kas priecīgāks. Pirmā advente šodien. Neizplūdīšu garās runās, jo kāds to izdarīs manā vietā. 

Punkts četri. When we are dead, we are still alive, just in another way...

Formspring

Vieta, kur uzdot stulbus jautājumus. Vai arī nē? Praktiski katrai meitenei, kurai ir profils formspring'ā, ir jautājums par nevainību/ džeku, kas patīk/ džeku, kas patīk no klases vai skolas. Vispār formspring autori bijuši cilvēki ar izdomu - izveidot vietu, kur anonīmi jautāt stulbus jautājumus, lai neviens neuzzina, ka esi tas, kurš tos uzdod, ir bijis ģeniāls gājiens.

Vai tiešām cilvēkiem, lai labi justos, ir nepieciešams pajautāt, vai ir bijis citam sekss, vai nav bijis? Pietam uz 99% zināt, ka cilvēks tik vai tā neatbildēs. Katru dienu uzdot kaudzi ar jautājumiem, uz kuriem pat neceri gūt atbildi, nav mazliet stulbi? 

Bet projekts dzīvo, dzīvo, izmantodams cilvēku vājības un stulbumu. 

"..atņem savam miegam vienā dienā stundas trīs un saņem vienā gadā klāt pusotr' mēneš' dzīvi..." Varbūt miega vietā jāievieto formsping...?

http://formspring.me/padomnieks